Laikapstākļu prognozēšana uz Zemes ir sarežģīta, zināšanu ietilpīga nozare. Taču mūsdienās laikapstākļu prognozes tuvākajām dienām ir pat ļoti precīzas. Cits stāsts ir ar kosmisko laikapstākļu prognozēšanu jeb, citiem vārdiem, Saules uzvedības prognozēšanu. To apliecina arī šī brīža Saules uzvedība – tās aktivitāte pašlaik vedina domāt, ka tuvāko gadu laikā gaidāmais maksimums varētu būt daudz spēcīgāks, nekā prognozēts.

Delifi.lv "Campus" jau nesen vēstīja, ka kosmisko laikapstākļu prognozēšana ir aktīvs pētījumu lauks, kur vēl ir ļoti daudz izzināmā. "Laikapstākļu prognozēšanā nozīme ir gan notikumiem uz Saules, gan tam, kas notiek, izvirdumiem izplatoties starpplanētu vidē, gan mijiedarbībai ar Zemi. Katrs no šiem procesiem tiek modelēts. Labākas prognozes var gūt, vispārīgi runājot, veicot arvien labākus mērījumus, arvien labāku modelēšanu un gūstot arvien labākas fundamentālās zināšanas un sapratni," rakstā par to, kā spēcīgas ģeomagnētiskās vētras varētu ietekmēt kritiski svarīgu infrastruktūru uz Zemes, "Delfi" skaidroja Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra pētnieks, fizikas doktors Artūrs Vrubļevskis, kurš ar kolēģiem arī veic fundamentālus pētījumus par Sauli.

Saules aktivitāte nav nemainīgi vienmērīga, bet gan cikliska. Daži cikli ir īsāki, daži garāki, bet caurmērā runa ir par 11 gadiem. Cikla laikā Saules magnētiskais lauks pilnībā maina polaritāti – tas, kas bija magnētiskais ziemeļpols, nu ir magnētiskais dienvidpols, un otrādi. Šos ciklus sāka sistemātiski fiksēt 1755. gadā, un nu piedzīvojam 25. aktivitātes ciklu. 24. cikls noslēdzās ar Saules aktivitātes minimumu 2019. gada decembrī.

Saules aktivitāti mēra pēc Saules plankumu skaita un lieluma. Interesenti aktuālo skaitu turklāt var viegli uzzināt vietnē "SpaceWeatherLive". NASA un arī ASV Okeānu un atmosfēras pārvalde (NOAA) pēc 24. cikla noslēguma sprieda, ka 25. aktivitātes cikls varētu būt visnotaļ mierīgs un ar nelielu plankumu skaitu. Taču ir indikācijas, ka šīs prognozes varētu būt nepareizas un priekšā tomēr būs gadi ar ļoti aktīvu Sauli.

Kā raksta "Science Alert", jau šobrīd atšķirības starp prognozēm un reālo aktivitātes līmeni ir visai būtiskas, un šī "plaisa" turpina palielināties. Saules plankumu skaits jau kopš 2020. gada rudens ir lielāks, nekā prognozēts, un šobrīd uz Saules ir 61 šāds magnētiski ļoti aktīvs reģions.

"Ģeomagnētiskās vētras izraisa koronālās masas izvirdumi uz Saules, kas tālāk izplatās starpplanētu telpā. Izvirduma pamatā ir Saules vielas kūlis, kas ir "uzpeldējis" no Saules dzīlēm. Šī viela ir plazma – gāze, kas ir uzkarsēta līdz tādai temperatūrai, ka tā ir jonizēta, proti, elektriski neitrālu atomu vietā ir sadalījusies un sastāv no elektroniem un joniem. Lādētu daļiņu kustību (atšķirībā no elektriski neitrālām daļiņām) ietekmē magnētiskie lauki – tās ir "piesaistītas" magnētiskajam laukam. Tāpēc vietās, kur uz Saules ir spēcīgāks magnētiskais lauks, var veidoties laukam piesaistīti plazmas kūļi. Saules virsmai mutuļojot, magnētiskā lauka līnijas tiek savērptas, līdz kādā brīdī kūlis kļūst nestabils un atdalās no Saules virsmas kā koronālās masas izvirdums," šo procesu savulaik "Campus" skaidroja Vrubļevskis.

24. Saules aktivitātes cikls bija visnotaļ mierīgs – maksimuma brīdī uz Saules fiksēti vien 114 plankumi. Prognozes liecināja, ka arī 25. cikls būs līdzīgs ar mērenu, ja ne pat mazu aktivitāti. Taču pēdējā pusotra gada laikā Saules aktivitāte ir prognozes "pārsitusi".

"Campus" iepriekš vēstīja, ka daļa pētnieku nepiekrīt NASA un NOAA prognozēm, un viens no tiem ir Skots Makintošs. Viņš ar kolēģiem pētījis Saules aktivitātes ilgtermiņa tendences un arī atklājis, ka tie aktivitātes posmi, kas seko nedaudz garākiem cikliem (proti, garākiem par vidējiem 11 gadiem), biežāk ir vājāki, nekā aktivitātes posmi pēc īsākiem cikliem. 23. Saules aktivitātes cikls bija visai garš, un nākamais cikls bija ar mazu vai mērenu aktivitāti. Taču 24. cikls bija ne tikai mērens, bet arī visai īss – īsāks par 10 gadiem. Tādējādi, ja Makintoša novērojumos saskatītās sakarības tiešām ir īstas, nevis sakritība, 25. ciklam jābūt ar lielāku aktivitāti. Pašlaik novērojumi liecina, ka tā tas arī varētu būt. Droši to, protams, varēsim pateikt vien tad, kad būs sagaidīts kārtējais aktivitātes maksimums un noteikts, cik tad tajā brīdī daudz Saules plankumu fiksēti. Ja tie būs virs vidējā rādītāja maksimumā (kas ir 179), tad Makintošs tiešām varētu būt uz pēdām kādai likumsakarībai, kas ļautu labāk izprast mūsu zvaigznes uzvedību.

Uz Zemes liela Saules aktivitāte un bieži koronālās masas izvirdumi nozīmētu ne tikai bažas par kritisko energoapgādes un komunikāciju infrastruktūru – tam ir arī ne tik skaudrā puse, proti, lielākas izredzes piedzīvot krāšņas polārblāzmas arī mūsu platuma grādos.

Autors: Edžus Miķelsons, www.delfi.lv/campus